Nakts vidū elektrovilciena pēdējā vagonā ielidoja netīri balts čemodāns ar mazliet ieplēstu audumu sānos, tam pakaļ - vīrietis noskrandušiem bikšu galiem, bet acīmredzami jaunu mēteli. Ar kreiso roku, no kuras pamatīgi izspiedušās zilganas vēnas, viņš pārstiepa čemodānu pāri visam vagonam un apsēdās durvīm tuvākajā brīvajā solā, tieši aiz muguras neparasti lielai bordo krāsas virsjakā ģērbtai sievietei, un aizmiga gandrīz momentā. Biļeti neviens nepārbaudīja, jo kontrolieris bija pamatīgi aizrāvies, pētot ilustrētā ikmēneša izdevuma "Astrologs" numuru ar glancētu vāku, turklāt katram pamuļķim taču skaidrs, ka nakts vilcienos virskontrole nekāpj, viņi paviesojas tikai pustukšos vilcienos pēc pusdienas laika, kad nekādā ziņā nedraud pārpūle. Kundze bordo krāsas virsjakā elsa, pūta un šņāca cik vien kaitinoši spēja, karstais gaiss no vecā, ar metāla režģi apliktā radiatora pūta vīrietim tieši sejā, vilciens šūpojās un klabēja, mazs puika skaļi raudāja, cerēdams uz kāda tuvumā sēdoša pasažiera konfekti un līdzjūtību, jo viņš, puņķos slīkstošais nabadziņš, trijos naktī pamodināts un bez pavadoņa iesēdināts netīrā vilcienā. Šķiet, vīrieti tas nemaz netraucēja. Ja nu apkārt notiekošas vispār atstāja kādu iespaidu, tad tikai nodrošināja saldāku miegu. Visu vilcienā sēdošo kopīgi pieliktās pūles neko nemainīja, bet atlika baltai lapiņai, kas iepriekš gulēja vīrieša dūrē, nokrist uz zemes ar visklusāko no visiem PAK, un vīrietis uzrāvās kājās, lai pēc tam ar plaši ieplestām acīm mestos pie zemes uzmeklēt zaudēto. Viņam par nelaimi šajā vagonā brauca arī nupat pubertātes vecumu sasniedzis puika ar zaļu cepuri un rūdīta huligāna vēsi izsmējīgo skatienu. Kamēr vīrietis centās izsekot nevienmērīgās vilciena šūpošanās raustītās lapiņas pak un citām skaņām, puisis ar tādu veiklību, ka, pamatīgi nesagatavojoties, viņa roku kustībām nemaz nebūtu iespējams izsekot, pārtvēra lapiņu un iestūma to kabatā. Vīrietis to nemaz nepamanīja, un turpināja rāpeniski meklēt savu papīrīti. Sieviete bordo krāsas virsjakā to gan redzēja, bet nosprieda, ka pateikt nebūs tik jautri kā neteikt, ne jau katru dienu pusmūža vīrietis rāpo cauri vilciena vagonam uz ceļiem. Pēc četrpadsmit gariem gadiem, kurus viņa bija pavadījusi, braucot nakts vilcienā pēc darba diennakts pārtikas veikalā, kur patiesībā no pārtikas nebija atrodams nekas vairāk kā veca siera bulka un grādīgais, viņa jutās nopelnījusi kādu pusmūža vīrieti, kas rāpo cauri vagonam uz ceļiem. Nenoliedzami, loma bija arī tam, ka cilvēka dzīves kritiskos punktus ir patiesi jautri vērot. Ja jūs nosodoši purināt galvu vai skaļi izsaucaties, ka tas ir nežēlīgi, jūs neesat vērojis nevienu cilvēka dzīves kritisko punktu vai arī melojat. Lai cik jestrai, katrai izrādei reiz jābeidzas, un vīrietis atsēdās krēslā. Patiesībā viņš gluži labi atcerējās, kas zīmītē rakstīts, bet atcerēties nav tas pats, kas glabāt sažņaugtu dūrē vai apzināties esam kabatā. Kamēr tāds cirks vagonā, jaunais lapiņas īpašnieks jau bija izkāpis krastā. Zīmīte dega plaukstā, to tik ļoti gribējās izlasīt, taču samirkušais bruģis slīdēja tā, ka tu tik vienu vienīgu mirkli nekoncentrējies un atjēgsies, guļot uz zemes ar galvu izgriezušos par simt astoņdesmit grādiem vai vismaz salauztu roku. Arī apgaismojums nestrādāja par labu iecerei; laternas spuldze ritmiski ieslēdzās un izslēdzās. Viens, divi, trīs, tumsa, viens, divi, trīs, tumsa. Beidzot nonācis līdz grants celiņam, kas slīd tikai tik daudz, lai sasistu celi vai dibenu un ne vairāk, puisis zem vienas no stipri retajām vēl degošajām laternām nolēma atlocīt balto papīrīti, kam piemita gana liela vara, lai pusmūža vīrietim liktu uz ceļiem rāpot cauri visam vilciena vagonam. Ieelpa, skaļa izelpa, un zīmīte tika atvērta. Uz tās - "Nopērc karameļu saldējumu. Mājās būšu rīt. Mīlu un sūtu bučas."

Es īsti nemāku peldēt uz muguras, bet man patīk vienkārši gulēt ūdenī. Es jūtos kā pieneņu pūka, kas lidinās izplatījumā. Man nav svara. Pazūd sevis apziņa, manas robežas izplūst, mans ķermenis ir visa ūdenstilpne, es esmu okeāns, gaiss, visa pasaule. Es esmu kopā ar visu, nevis viena, es jūtos iederīga un piederīga, savienota. Beidzot atgriezusies mājās, no kurām jutos atrauta kopš brīža, kad mani nolika savas dienas vadīt uz šīs zemes. Uz, nevis kopā ar. 

Dažkārt domāju - kā būtu? Kā būtu ļaut sev nogrimt līdz dibenam, savienoties ar visumu pilnībā, kļūt par trūdvielu, piekļauties? Ļaut sev pazust, izgaist, aiziet, lai paliktu kopā. Iemiesoties nebeidzamajā. Es gribu būt bezgalība. Upurēt savu mazo, niecīgo, nenozīmīgo miesu, lai kļutu par milzīgu visu. 

šodien no tramvaja loga redzēju
kaut ko, kas man nekad nav piederējis,
bet ko esmu pazaudējusi;
zem zila debessjuma
zils ševrolets stāvēja pie
zila benzīntanka sienas.
viss bija zils un vienmērīgs
miers
pasaule ir pārāk daudz krāsās krāsota.

lielveikalā atrodas vislielākais
apjukušo cilvēku īpatsvars.
zāles darbiniekiem baltos priekšautos 
ar zilu uzdruku uz krūtīm
viņi jautā, kur atrodas avokado, 
kur piens, kur krējums, 
kur lai rod sirdsmieru,
un dažkārt viņiem atbild, bet
dažkārt uzrunātais ir tikai pirmo dienu darbā.

1.

Virtuve. Basām kājām stāv trausla sieviete. Es jau pirms trīs minūtēm sasveicinājos, bet, atbildi nesagaidījusi, apsēdos.

Virtuve. Basām kājām stāv trausla sieviete, pretī viņai sēž bāls vīrietis sarkaniem matiem. Es viņa priekšā noliku cigarešu paciņu, bet viņš pat nepakustas.

Papīra leļļu namiņš. Gaiss apkārt sastindzis, arī cilvēki mēmi un sastinguši. Aiz loga sarkanās kastaņas lapas griežas uz riņķi, uz riņķi... Griežas, līdz baz spēka padodas pelēkajai zemei un pieplok tai.

Virtuve. Basām kājām stāv trausla sieviete, pretī viņai sēž bāls vīrietis sarkaniem matiem. Viņi abi ir kļavas lapas, kas beigušas deju. Viņi abi ir pieplakuši pie zemes un lēni krāj uz sevis putekļus. Viņi abi ir sastinguši, gaiss ap viņiem ir sastindzis, un abi zaudējuši krāsu. Aiz loga sarkanas kastaņas lapas griežas uz riņķi, uz riņķi...

2.

Ir rīts, un viņš nāk mājās pa putekļainu ceļu. Ir rīts un saule spīd acīs, un ir tāds sausums, ka rīkle kalst, bet ir rīts un viņš beidzot pārrodas mājās.

Ir rīts, viņa sēž pie galda, ar baltu galdautu nosegta, un dzer kafiju. Rīts, un viss ir tā, it kā nekas nebūtu bijis. Saule spīd logā, istaba ir karsta, kā gan var gribēties kafiju? Ir rīts, un viņš ir mājās, bet mājas - tas būtu tik mazsvarīgi, ja viņam nebūtu viņas.

Viņa ir tāda klusa šodien, to viņš padomā un arī pasaka, un iesmejas. Ir dīvaini, ir rīts, viņš ir mājās, viņš ir ar viņu, bet kaut kas gluži nav pareizi, un viņš pats savu balsi dzird kā no attāles un redz sevi kā no malas.

Viņa ir tik nopietna, to viņš padomā un arī pasaka, bet smiekli vairs nenāk. Viņa paskatās viņam acīs, viņā lēkusi saule, viņa ir tā pati, un viņš viņu mīl, bet viņā ir aizsācies jauns rīts.

Ir cits. To viņa pasaka. Ir tik neparasti, ir rīts, saule spīd rūtī, viņš skatās uz savu dzīvi kā no malas. Pagalmā rej suns.

Vai uzliet kafiju, viņa jautā un dodas pie plīts, lai uzliktu uz uguns mazu, dzeltenu, spalgi svelpjošu kanniņu. Gaisā veļas balti tvaika mākoņi, vērpetēm savijas, savijas arvien mazākā strūkliņā, līdz izgaist nebūtībā. Kā viņai šķiet, vai tad uz kafiju kādam vēl nesas prāts? It kā šis būtu parasts rīts, kad saule spīd rūtī, un suns rej, un no krūzītes gaisā vērpjas balti tvaika mākoņi. Viņš atstumj krūzīti malā, viņš redz sevi no malas, kā filmu skatīdamies. Kaut kas viņam galvā, virtuvē jūtams vārdu straumes tuvums.

Ir rīts. Suns rej. Tev jāiet prom, viņš saka, viņš beidzot to pāršpļauj pār lūpu gaidītās vārdu straumes vietā. Ir viņas acīs rīts un asaras, saule spīd logā. 

Klaukšķ papēžu ritmiski sitieni pret zemi, čīkst grīda, sitas skapja durvis, neviens nerunā, bet visi var dzirdēt viņas asaras. Raudāšana šeit ir lieka, viņš gribēja teikt, bet apstājās pus teikumā, jo sajuta uz lūpām ko sāļu. 

Klaušķ papēžu ritmiski sitieni pret zemi, durvis aiztaisās. Viņš sēž pie galda, ar baltu galdautu nosegta, tāds nemiers. Viņš redz savu dzīvi kā kino, viņas nav kadrā, un izskatās pēc tāda gandrīz vai grandioza un skumja filmas nobeiguma. 

Dziļš klusums. 

Dīvaini, bet pat suns vairs nerej. 

3.

Ir nakts, un viņš sēž pie galda, ar baltu galdautu nosegta, un dzer aukstu kafiju. 

Piederēt

Cik jocīgs bija mirklis, kad sapratu, ka esmu zaudējusi piederības sajūtu. Piederēju mājām, piederēju skolai, piederēju pilsētai, bet es tik ļoti gribēju tikt atsvabināta, ka sāku izjust piederību vilcienam. Bet vilciens nekad neapstājas. Ogre, nākamā pietura - Jaunogre; Jaunogre, nākamā pietura - Ikšķile; Ikšķile, nākamā pietura - Saulkalne; Saulkalne, nākamā pietura - Salaspils... Un tā es pazudu kaut kur starp nebeidzamiem pieturas punktiem, man sāka reibt galva un es izkāpu ārā. Tagad es sēžu kaut kādā Dolē un nezinu, ko man darīt. Es kaut kur apmaldījos, es kaut kur pazudu, es apjuku, un nu es vairs nezinu, vai pat vilciens mani grib pieņemt. Es pat nezinu, kur meklēt vilcienu, es pat nezinu, kur meklēt sevi, es pat nezinu, vai es esmu. Es nezinu, kur man iet, es nezinu vai es drīkstu, es neesmu pārliecināta, ka tās ir manas kājas, kas mani nes. Būtu man, ietiepīgajai, tagad jāpriecājas, es iepriekš taču teicu, ka gribu būt viena, gribu, lai miers un tukšums mani aprij. Bet kāpēc tad tagad esmu tik sasodīti nelaimīga? Kad es nonācu sākumpunktā, kad pazaudēju taciņu, kā iepriekš to gribēju, es tomēr labāk gribu, lai man ir skaidrs un es piederu. 

Atrakcijas

Skaties, cik krāsās Vecrīga mirguļo! Vecrīga ir atrakciju parks. Pasaule ir atrakciju parks. Jūs visi esat manas atrakcijas. Jums ir jūtas? Neticu. Kur viņas var redzēt? Nevar? Tātad viņu nav. Vai man ir? Nē, nav. Es esmu vadītājs, jūs esat manas lupatu lelles, jūs esat manas marionetes.

 Dzīve ir karuselis. Es viņā nekāpšu iekšā, man bail. Es te, maliņā, pastāvēšu. Jā, jā, brauciet, es neapvainošos. Nē, patiesi, viss kārtībā. Es jūs pat nobildēšu. Es ilgi stāvēju rindā un domāju. Izdomāju - es tajā elles rīkā iekšā nekāpšu. Es labāk rindā paspēlēšos ar cilvēkiem.

Dzīve ir aiz loga. Es pasēdēšu uz palodzes un visus pieskatīšu. Lai tiktu uz ielas, ir jākāpj ārā pa logu. Es nē, paldies, kāpiet paši. Nē, man mājai durvju nav. Durvis ir tad, ja ir nauda. Man ir logs. Ko nu es kā barbars pa logu kāpšu? Es labāk tepat, te ir čaiņiks un paciņu tēja, man pietiek. Es labāk kā pensionārs izliekšos pa logu un kliegšu uz visiem, kas dara ne tā, kā vajag.

Rindiņas par pelēm

es gribēju dekorēt istabu
tapēc pakāru mazus pelēnus aiz astēm pie griestiem
viņi kliedza
un es klausījos viņu mazajās balstiņās kā simfonijā
man viss ir vienalga
es negribu darīt tā, kā man saka, lai daru
es neticu izglītībai, es neticu savām smadzenēm, es neticu mīlestībai
es ticu instinktiem un vardarbībai

Apziņas plūsma 2.

Koki ar galotnēm debesis stutē un ar saknēm notur zemi savā vietā. Kā tas iespējams, ka debesis ir gan baltas, gan zilas, gan rozā, gan sarkanas, gan dzeltenas, gan violetas, gan zaļganas? Neatbildiet. Es negribu zināt izskaidrojumu, kuru dod fizikas likumi. Man nepatīk tik neparastas lietas izskaidrot tik racionāli. Es gribu būt stulba un par visu brīnīties. Man pietrūkst brīnumu. Tagad modē ir garīgums, katrā grāmatnīcā stāv miljons grāmatu par to, kā mīlēt sevi, par to, kā priecāties par pasauli un par ikdienu, katrs sociālā portāla profils ir piebāzts ar klišejām un atziņām. Izlasīju vairākas, šobrīd pieminēšu vienu, kuras doma ir apmēram šāda - skaties uz pasauli ar bērna acīm, saredzi brīnumu visur. Kā? Kā? Kā? Kaut kur starp skolas solu un "Ilustrēto Zinātni" pazuda mans brīnums. Un atpakaļ vairs nenāk. Tagad es vairs negribu skolu, es negribu neko zināt, es gribu mieru un atpūsties. Es esmu tapusi gudrāka, un tas viss, lai saprastu, ka es gribu atkal bērnišķīgi brīnīties. Cik muļķīgi. Cik mēs, cilvēki, visu darām muļķīgi un ačgārni. Un cik daudz mēs viens no otra pieprasām. Visiem puišiem jābūt muskuļotiem, vīrišķīgiem un jādra vīriešu darbi - jāskalda malku, ar asu žileti jādzen garu, brūnu bārdu un jābūt intelektuāliem matemātiķiem, kas brīvdienās spēlē šahu un kūpina brūnu cigāru. Vēl viņiem jābūt bez-robežām iecietīgiem pret savu sievieti, kas ir uz mata tāda kā Merilina Monro - jūtīga, vāja, nevarīga, aizsargājama, mirdzoša, neaizvietojama būtne ar lielām krūtīm, blondiem matiem un mirdzošām acīm. Es centos, ticiet man, bet no manis nekāda Merilina Monro nesanāca. Es arī gribu būt lieliska un neaizvietojama, bet esmu piedzimusi jocīga un tikai pa pusei pieskaitāma. No pašas Merilinas Monro nekāda Merilina Monro nesanāca. Jeb sanāca, līdz viņa saprata, cik viņa ir nelaimīga un nolēma norīt veselu burku recepšu medikamentu. Un viņa kalpo kā paraugs visām sievietēm. Smaga nopūta. Un mēs arī paši no sevis tik daudz pieprasām. Es gribu būt radoša, ģeniāla, fenomenāla, sensacionāla, revolucionāra, bet es negribu neko darīt. Kā to lai apvieno? Es jums saku, tie čaklie cilvēki televizora ekrānā ar milzu sasniegumiem, spīdīgām mašīnām un milzu mājām - viņi visi ir plastmasas un viltoti. Nesakiet, ka to var panākt ar smagu darbu. Jūs melojat. Es negribu dzirdēt, es gribu, lai manam slinkumam ir vienkāršs attaisnojums - tāds, ka nekas nav jādara, jo nekas nav iespējams. Kur es paliku? Pie tām prasībām. Jā, es pat savai apziņai neprotu ļaut tā brīvi un vienkārši plūst. Es pieprasu savai apziņai, lai viņa pludina mani tuvāk ģeniālajam, bet mana apziņa negrib un viņai nesanāk. Un viņai ir tiesības. Es esmu tik ļoti pieradusi visu apdomāt, ka es neprotu un nemāku pieļaut neko, kas neprasa manu iejaukšanos.

Apziņas plūsma

Kā armijas zaldāti rindā izkāroti, stāv pelēki kociņi ar uguns apdedzinātiem zariem. To izdarīja pirmklasnieki jocīgās cepurēs. Es redzēju, bet nevienam neteicu, jo nevienam neinteresē. Skumji ir tas, ka cilvēks nesaprot, cik koks ir nevarīgs, ja viņam nodedzinātas rokas. Viņiem taču vajadzētu saprast. Viņi arī nevarētu dzert savu zemeņu "lāsēnu", ja viņiem nebūtu roku. Es aizmirsu. Kur es paliku? Tepat vien esmu, pie radiatora skolas solā. Jo vairāk apjēdzu, ka te es vairs negribu atrasties, jo skaidrāk apzinos savu esību šeit. Un par ko vispār šobrīd runa iet? Mamma saka, ka tā teikt nevar, jo runa nekur neiet, runai nav kāju. Kas viņa tāda? Runu eksperte? Es nepiekrītu, manai runai ir vismaz sešas kājas, un katra grib iet savā virzienā, bet tā arī nekur pat neizkustas. Manu sešu kāju dēļ, katrs cilvēks mani iepazīst galēji savādāku. Es esmu dzirdējusi gan to, ka es esmu kautrīga, gan to, ka esmu pārmērīgi iedomīga. Tiem, kuri saka, ka esmu kautrīga, es parasti saku, ka neesmu kautrīga, esmu tikai klusa. Bet tomēr ir cilvēki, kas saka, ka esmu pārāk skaļa un man ir parāk liela mute (cerams, ka viņi ar to negrib teikt, ka fiziski mana mute ir kroplīgi liela). Patiesība ir kaut kur pa vidu. Nē. Patiesības nav vispār. Nē, te man atkal jāpārdomā, jo paradoksāli sanāk - patiesības nav, bet tas, ka patiesības nav, arī ir patiesība. Par ko atkal runa gāja? Par manu raksturu. Man šķiet, ka ne man, ne arī kādam citam, nemaz nav kaut kādu konkrētu īpašību. Man vienai pašai ir visas īpašības uz pasaules. Es esmu gan laipna, gan nelaipna, gan ļauna, gan laba, gan jautra, gan nopietna, gan savtīga, gan pašaizliedzīga. Nu labi, pašaizliedzīga gan es laikam īsti neesmu. Neesmu sevi nekad aizliegusi. Lai ko es darītu, es vienmēr domāju par to, vai tas ir manās interesēs un kāds vispār labums man no tā visa atleks. Ko tas nozīmē? Es esmu egoistiska, vai vienkārši cilvēcīga? Kas ir būt cilvēcīgam? Ja lielākais bariņš cilvēku izturas kā lopi, un tikai daži cilvēki izturas kā ne-lopi, tad kas ir cilvēcīgi? Ja es izturos kā lops, tad izturos kā lielākā masa cilvēku, bet tomēr neesmu cilvēcīga? Kaut kas nelīmējas. Tie, kuri ir pārcilvēcīgi jauki, čakli un brīnumaini, patiesībā ir necilvēki. Cilvēks arī ir tikai lopiņš. Tādu viņu radīja Dievs vai arī kā cits. Vai arī neviens. Labāk domāsim, ka kāds tomēr īpaši un ar nolūku radīja mūs. Tā ir vienkāršāk. Tad kāds cits ir vainīgs pie tā, ka es esmu, kas esmu. Tad kāds cits ir vainīgs  pie tā, ka man neveicas. Man veicas? Man teica, lai es katru dienu padomāju par to, kā iet āfrikāņu bērniņiem, cik smagi viņiem, un lai es esmu pateicīga par savu dzīvi. Es padomāju, ilgi domāju, patiesībā, un man bija ļoti žēl, tomēr pateicīgāka es nekļuvu. Tas laikam ir cilvēka dabā, gribēt kaut ko vairāk un tiekties pēc kaut kā augstāka, nevis domāt par tiem, kuriem iet sliktāk. Piedodiet, es nevaru par visiem āfrikānīšiem padomāt. Esmu necilvēcīga savā cilvēcībā. Un es, tikai apjucis lopiņš būdams, esmu nogurusi no tā, ka man kāds stāsta, par ko man jādomā, un par ko man jākļūst. Es negribu domāt un es negribu ne par ko kļūt. Ja jūs tagad domājat, ka es esmu trula, tad truli esat jūs. Vecais indietis Osho teica, ka viedie nedomā, bet tikai dzīvo šajā momentā. Es nezinu, kā jūs, bet es klasīšu Osho. Jo stilīgāk ir klausīties tajā, ko saka indietis, nevis eiropietis. Visi indieši pa ielām staigā krāsainos zīda lakatos un ir apgaroti. Viņiem visiem uz pieres ir sarkanas uzlīmes, caur kurām viņi sazinās ar kosmosu. Nu labi, es nezinu, vai tāda ir tā punkta funkcija, bet nebūtu slikti, ja būtu. Man patiktu, ja man uz pieres būtu punktiņš, caur kuru vajadzīgā mirklī izšaujas neredzams lāzeris, un es varētu sazināties ar kādu gudro, kas man visu pasaka priekšā. Lai es mierīgu varu būt lopiņš, ne par ko nedomāt, dzīvot momentā, baudīt mirkli un par to vēl saukties apgrota, kamēr kāds cits mani vada.

Spriedelēju

Man atkal esot jādara tas, kas jādara. Pienākums saucot. Kapēc? Kapēc man kaut pirkstiņš jākustina? Uz šīs planētas dzīvo 7 miljardi cilvēku. Lai arī ko es izdomātu darīt, mans ieguldījums ir ļoti viegli aizvietojams. Es esmu aizvietojama. Es tepat uz vietas varētu nomirt, un no 7 miljardiem būtu jāatņem viens, bet tajā pašā laikā veseli 3 nāktu klāt. Te, kur es dzīvoju, kāds paraudātu, divi cilvēki to nevarētu pārdzīvot, bet arī viņi sabiedrības acīs ir aizvietojami, ja kļūst nelietojami. Viņus aizvietos jauna, maza dzīvībiņa, jo kas gan ir nāve pret dzīvību? 

Es nesūdzos. Varbūt apskaidrība par to, ka tu neesi vajadzīgs, kāda ego varētu smagi iedragāt, bet priekš manis šī apziņa, kā izrādās, strādā kā mierinājums. Pēkšņi tāda sajūta, it kā man milzu nasta nocelta no pleciem. Es nenesu nekādu atbildību ne pret vienu. Neviens nenes nekādu atbildību pret mani. Nevienam nav pienākums mani paciest vai izklaidēt. Jo es esmu nekas. Es esmu nenozīmīga, nesvarīga, sīka vienība, un mēs visi esam vienoti savā niecīgumā.

Ar telefona zvaniem

Es savu vientulību un sāpes izzvanu ar telefona zvaniem. Es savu tukšumu sasmeļu piezvanot. Pat tad, ja neceļ klausuli, pat tad, ja man nedod atbildes. 

Citi savu sāpi atstāj pudelē, citi izdala vēl citiem. Un tā ar sāpēm pildās pasaule. Es piepildu klausules, tu pudeles, viņa sāpina citus. Vai sāpju man paliek mazāk? Nē. Ar augošo saražoto pudeļu skaitu, aug augumā arī sāpas, ar kurām tās peipildīt, aug augumā sirdsapziņas pārmetumi, aug bailes un nedrošība. Tā mēs nevienu pažobeli neatstājam tukšu, katru spilvenu pieraudam. Pasaule ir milzīga sāpju lode. Pasaule ir balstīta uz sāpēm. Tagad es ar katru savu teikumu pieraudu lapu arvien pilnāku. Lapas beidzās - es varu nopirkt jaunas. 

Dzimst mazi cilvēciņi, kas nepazīst ne sāpju, ne nodevības, kas mīl visus kā vienu, ar visiem draudzējas un katram uz vaiga atstāj bučiņas. Patiesu prieku mēs pasaulē vairojam tikai pirms mēs pazīstam ciešanas. Un tā - līdz pirmajām sāpēm, kad māte uzkliedza, kad tēvs tevi aizmirsa un aizgāja, tu pamazām turpini cilvēces iesākto un pieraudi savu rotaļu lācīti.

Tā es staigāju pa pasauli un slīkstu savās un vēl svešās sāpēs, kas izliktas kā uz paplātes. Šodien es raudu par sevi un par meiteni, kas kafejnīcā, kopā ar melleņu pīrāgu, aprija savas sāpes, šodien es raudu par puisi, kas piepildīja pasauli ar sāpīgu klusumu.

Šodien

Šodiena ir staipīgs vārds. Šodien ir šodiena, pēc šodienas būs vēl viena, kur gan man jāsteidzas? Aug pelēki koki bez lapām rindiņā, stāv šodienas viena aiz otras bez mērķa un cerības. Manas šodienas beigsies. Bet kur bēda? Tas nekas, ka šodien pasauli neglābšu, tas nekas, ka šodien neaiziešu uz veikalu pēc piena pakas. 

Es neiebilstu pret to, ka manas šodienas tā arī aizies un pazudīs. Es šodien sēžu uz dīvāna. Tas nekas, ka šodienu nepiepildu ar saturu. 

Laiks iet, bet es to nejūtu. Laiks iet, es vienmēr esmu šodien. Apkārtne kustas, atmiņām ir pagātne, domām ir nākotne, man ir mana šodiena. "Aizej pēc piena. Rīt brokastīm nebūs." Es nezinu. Šodien piens ir, bet rītdiena nekad nepienāks. 

Mēs esam nezināmu vēju nestas zāģu skaidas un dažkārt šķiet, ka savā ceļa kursā es nevaru mainīt itin neko, un neko no pa ceļam redzētā patūrēt arī nevaru. Varu aplipt tikai ar putekļiem, smiltīm un pieneņu pūkām. Tie, kuriem labs ceļavējs, vienmēr saredz sevi kā izcilus kuģotājus un savas dzīves pilotus, bet man šķiet, ka mēs esam tikai skaidas, un mūs visus vējš pūš savā virzienā. Saka, ka mēs kontrolējam visu, bet man šķiet, ka mūs kontrolē vējš, un tad, kad es sagribēšu, lai mūs abus pūš vienā virzienā, tevi aizpūtīs projām, un man saka, ka tā jau notiek, tāda ir dzīve, un tā mēs iegūstam mācības, bet man šķiet, ka kaut kādas gudrības, uzdrukātas uz papīra, lielā ātrumā sviež uz mana vējstikla, bet neviena no tām nav īsti derīga. Man šķiet, ka viss notiek pārāk ātri. Man šķiet, ka es esmu sīka vienība, sīks kukainis, ka es esmu nekas. Man agrāk šķita, ka es esmu īpaša, bet, jo tālāk lidoju, jo vairāk tādus pašas zāģu skaidas redzu. Un tik daudzi vēljoprojām domā, ka ir tik īpaši, ka ir tādi biznesmeņi, tādi mākslinieki, gudrinieki un svētie, bet patiesībā mūs nozāģēja no vienas pagales.

Mēs piedzimstam un lidojam, un tas, kurš aplipis ar vairāk pūkām, domā, ka ir bagātāks par mani, bet paskaties apkārt - mūs abus rauj viens vējš, mēs abi nomirsim kā skaidas, un mēs nekad nebūsim ziedi, mēs varam tikai pārnēsāt putekšņus un, labvēlīgāka  vēja rezultātā, tie var nokrist pareizā vietā. Un tas arī viss.

Sapuvušo cilvēciņu krāsainā pasaulīte

Cilvēkam vienmēr galvā ir kāds kārdinātājs, kas kliedz tik skaļi, ka galva pat sāp:

- Nu, ja jau tu esi veikalā, nopērc taču to zelta Marlboro. Nu, tik viena paciņa. Viena cigarete dienā. Vai tad ir tik traki? Nē! Tev tik veselīgs dzīvesveids, tāds stress, vajag taču kaut ko, kas atslābina.

Tad tu tikai soļo kā pajoliņš līdz tai kaisei, un, nokaunējies pats no sevis, prasi pārdevējai to zelta Marlboro. Un lai tik vēl kāds man pasaka, ka esmu brīvs cilvēks. Muļķības. Es esmu reklāmas un kārdinājuma važās, es esmu krāsainas mārketinga pasaules cietumnieks. Tā ir pasaulīte, kur melnbalta Keita Mosa izslējusi galvu kūpina savu cigareti un tu tikai pamēģini turēties pretī.

Krāsaino skrejlapu, žurnālu atvērumu un televīzijas pasaulīte ir sapuvusi no iekšpuses gluži kā paprika, kuru vakar iegādājos maksimā. Vai tad man vajadzēja? Nē! Krāsainās pasaulites krāsainajā bukletiņā bija rakstīts, ka paprikai atlaide. Protams, ka krāsainās kārdinājuma pasaules paprika bija koši sarkana, spīdēja un laistījās kā pulēta. Bet iekšā? Iekšā paprika bija sapuvusi un nebaudāma. Tāpat kā visi krāsainās mārketingas pasaules no papīra grieztie cilvēciņi - sausi un no iekšas sapuvuši. Iekšā ir tikai balstiņa, kas mums visiem kliedz:

- Skaties, kā Keita Mosa kūpina to cigareti. Glamūrs. Un vispār, tev taču arī patīk uzpīpēt šad un tad.

Un tad tu dodies nebeidzamā skrējienā ar iepirkumu ratiņiem, ar pilnu roku krāsainām kulītēm, ar pilnām smadzenēm par to, kur nopirkt maiciņu šīs sezonas krāsā. Tu apsēdies uz dīvāna, lai atpūstos no krāsainā skrējiena un paskatītos krāsainajā televizorā uz krāsainām reklāmām un filmām, kur skaistas aktrises skaisti kūpina cigaretes. Maratons turpinās - tu mācies skolā, iegūsti augstāko izglītību un strādā tikai tādēļ, lai varētu piedalīties krāsainās pasaulītes krāsainajā maratonā un būt pilnīgs tās vergs.

Redzi to bildi krāsainās pasaules žurnālā? Tā ir Holivuda! Ja tev veiksies, tu varēsi nonākt tur un, būdams sapuvis cilvēks, bariņam sapuvušo pārdot krāsainas lietiņas, kas reklamētas krāsainās mārketinga pasaulītes krāsainajos žurnālu izdevumos.

Meitene

1. jūlija nakts bija vēl karstāka kā diena. Šādā laikā atrasties un gulēt dzīvoklī šķiet vienkārši neiespējami un pat neprātīgi - istaba ir smacīga un pieelpota, bet, ja atver logu, šķiet, ka paliek vēl smacīgāks nekā bija. Tā nu katrs pilsētnieks, kur nu katrs varēdams, centās patverties no milzīgā karstuma viļņa.
Es jau četras stundas sēdēju jūras krastā, blakus viņai. Tas nepavisam nebija tā, kā varētu iztēloties. Tas nebija tā, kā filmās, kur attēlo pārīti, kas apķērušies sēž jūras krastā, laimīgi blenž viens otrā un skaita zvagznes, kamēr sola viens otram nerealizējamus solījumus. Mēs sēdējām viens no otra ar pamtīgu atstarpi, nekalām kopīgus plānus, bet gan domājām katrs savas domas. Es jau sen jutos nogarlaikots, manas drēbes bija pilnas ar smiltīm, es biju noguris un man bija apnicis. Par spīti tam, es neko neteicu. Es neko neteicu, lai ļautu viņai klusumā un mierā pakavēties savās domās. Pēkšņi viņa pagriezās pret mani un, lai kā es censtos izlikties, ka esmu dziļās pārodmās iegrimis, viņa saprata, ka labprāt dotos prom. Viņa pievirzījās man tuvāk un vaicāja:
- Ko tu šeit redzi?
- Kā tu to domā?
Kā tas raksturīgs viņai, viņa nekādus paskaidrojumus par savu jautājumu nesniedza. Viņa vienkārši pavirzījās man vēl tuvāk un turpināja runāt:
- Kas gan ir realitāte? Vai tad par realitāti nekļūst tas, ko man ieskaidro esam par realitāti? Ja man jau no sākuma mācītu, ka ūdens nav vitāli nepieciešams un tā ir inde, vai ūdens nekļūtu par indi?
- Es nezinu.
- Par realitāti kļūst tas, ko es redzu un zinu. Vai vismaz pieņemu, ka redzu un zinu. Ja mums ir bijuši divi dažādi skolotāji, mēs redzam jūru vienādi?
- Es nezinu. Es neredzu to, kādu tu redzi jūru. Es nevaru salīdzināt,  - es jutos pilnīgi apstulbis par šādiem jautājumiem.
- Ko tu šeit redzi?
- Jūru. Zaļu jūru.
- Un vēl? - meitene nepacietīgi jautāja, - Un vēl? Pastāsti man vairāk. Ko tu vēl redzi?
- Smiltis.
- Mēs vispār kaut ko redzam? Vai mēs redzam kaut ko vairāk? Mēs redzam kaut ko vēl, nevien to, kas mums iemācīts? Vai mēs vispār zinam, ko redzam? Vai kādreiz es atradīšu cilvēku, kas man pastāstīs to, ko redz?
Meitene izskatījās izmisusi. Meitene atvirzījās tālāk. Viņai bija jautājumi uz kuriem neviens nezināja atbildes. Viņa izskatījās iztukšota, galraikota un viņas drēbes bija pilnas ar smiltīm. Viņa gribēja doties prom, bet sēdēja, jo viņa gribēja ļaut man klusumā un mierā pakavēties savās domās.