1. jūlija nakts bija vēl karstāka kā diena. Šādā laikā atrasties un gulēt dzīvoklī šķiet vienkārši neiespējami un pat neprātīgi - istaba ir smacīga un pieelpota, bet, ja atver logu, šķiet, ka paliek vēl smacīgāks nekā bija. Tā nu katrs pilsētnieks, kur nu katrs varēdams, centās patverties no milzīgā karstuma viļņa.
Es jau četras stundas sēdēju jūras krastā, blakus viņai. Tas nepavisam nebija tā, kā varētu iztēloties. Tas nebija tā, kā filmās, kur attēlo pārīti, kas apķērušies sēž jūras krastā, laimīgi blenž viens otrā un skaita zvagznes, kamēr sola viens otram nerealizējamus solījumus. Mēs sēdējām viens no otra ar pamtīgu atstarpi, nekalām kopīgus plānus, bet gan domājām katrs savas domas. Es jau sen jutos nogarlaikots, manas drēbes bija pilnas ar smiltīm, es biju noguris un man bija apnicis. Par spīti tam, es neko neteicu. Es neko neteicu, lai ļautu viņai klusumā un mierā pakavēties savās domās. Pēkšņi viņa pagriezās pret mani un, lai kā es censtos izlikties, ka esmu dziļās pārodmās iegrimis, viņa saprata, ka labprāt dotos prom. Viņa pievirzījās man tuvāk un vaicāja:
- Ko tu šeit redzi?
- Kā tu to domā?
Kā tas raksturīgs viņai, viņa nekādus paskaidrojumus par savu jautājumu nesniedza. Viņa vienkārši pavirzījās man vēl tuvāk un turpināja runāt:
- Kas gan ir realitāte? Vai tad par realitāti nekļūst tas, ko man ieskaidro esam par realitāti? Ja man jau no sākuma mācītu, ka ūdens nav vitāli nepieciešams un tā ir inde, vai ūdens nekļūtu par indi?
- Es nezinu.
- Par realitāti kļūst tas, ko es redzu un zinu. Vai vismaz pieņemu, ka redzu un zinu. Ja mums ir bijuši divi dažādi skolotāji, mēs redzam jūru vienādi?
- Es nezinu. Es neredzu to, kādu tu redzi jūru. Es nevaru salīdzināt, - es jutos pilnīgi apstulbis par šādiem jautājumiem.
- Ko tu šeit redzi?
- Jūru. Zaļu jūru.
- Un vēl? - meitene nepacietīgi jautāja, - Un vēl? Pastāsti man vairāk. Ko tu vēl redzi?
- Smiltis.
- Mēs vispār kaut ko redzam? Vai mēs redzam kaut ko vairāk? Mēs redzam kaut ko vēl, nevien to, kas mums iemācīts? Vai mēs vispār zinam, ko redzam? Vai kādreiz es atradīšu cilvēku, kas man pastāstīs to, ko redz?
Meitene izskatījās izmisusi. Meitene atvirzījās tālāk. Viņai bija jautājumi uz kuriem neviens nezināja atbildes. Viņa izskatījās iztukšota, galraikota un viņas drēbes bija pilnas ar smiltīm. Viņa gribēja doties prom, bet sēdēja, jo viņa gribēja ļaut man klusumā un mierā pakavēties savās domās.
