Kā armijas zaldāti rindā izkāroti, stāv pelēki kociņi ar uguns apdedzinātiem zariem. To izdarīja pirmklasnieki jocīgās cepurēs. Es redzēju, bet nevienam neteicu, jo nevienam neinteresē. Skumji ir tas, ka cilvēks nesaprot, cik koks ir nevarīgs, ja viņam nodedzinātas rokas. Viņiem taču vajadzētu saprast. Viņi arī nevarētu dzert savu zemeņu "lāsēnu", ja viņiem nebūtu roku. Es aizmirsu. Kur es paliku? Tepat vien esmu, pie radiatora skolas solā. Jo vairāk apjēdzu, ka te es vairs negribu atrasties, jo skaidrāk apzinos savu esību šeit. Un par ko vispār šobrīd runa iet? Mamma saka, ka tā teikt nevar, jo runa nekur neiet, runai nav kāju. Kas viņa tāda? Runu eksperte? Es nepiekrītu, manai runai ir vismaz sešas kājas, un katra grib iet savā virzienā, bet tā arī nekur pat neizkustas. Manu sešu kāju dēļ, katrs cilvēks mani iepazīst galēji savādāku. Es esmu dzirdējusi gan to, ka es esmu kautrīga, gan to, ka esmu pārmērīgi iedomīga. Tiem, kuri saka, ka esmu kautrīga, es parasti saku, ka neesmu kautrīga, esmu tikai klusa. Bet tomēr ir cilvēki, kas saka, ka esmu pārāk skaļa un man ir parāk liela mute (cerams, ka viņi ar to negrib teikt, ka fiziski mana mute ir kroplīgi liela). Patiesība ir kaut kur pa vidu. Nē. Patiesības nav vispār. Nē, te man atkal jāpārdomā, jo paradoksāli sanāk - patiesības nav, bet tas, ka patiesības nav, arī ir patiesība. Par ko atkal runa gāja? Par manu raksturu. Man šķiet, ka ne man, ne arī kādam citam, nemaz nav kaut kādu konkrētu īpašību. Man vienai pašai ir visas īpašības uz pasaules. Es esmu gan laipna, gan nelaipna, gan ļauna, gan laba, gan jautra, gan nopietna, gan savtīga, gan pašaizliedzīga. Nu labi, pašaizliedzīga gan es laikam īsti neesmu. Neesmu sevi nekad aizliegusi. Lai ko es darītu, es vienmēr domāju par to, vai tas ir manās interesēs un kāds vispār labums man no tā visa atleks. Ko tas nozīmē? Es esmu egoistiska, vai vienkārši cilvēcīga? Kas ir būt cilvēcīgam? Ja lielākais bariņš cilvēku izturas kā lopi, un tikai daži cilvēki izturas kā ne-lopi, tad kas ir cilvēcīgi? Ja es izturos kā lops, tad izturos kā lielākā masa cilvēku, bet tomēr neesmu cilvēcīga? Kaut kas nelīmējas. Tie, kuri ir pārcilvēcīgi jauki, čakli un brīnumaini, patiesībā ir necilvēki. Cilvēks arī ir tikai lopiņš. Tādu viņu radīja Dievs vai arī kā cits. Vai arī neviens. Labāk domāsim, ka kāds tomēr īpaši un ar nolūku radīja mūs. Tā ir vienkāršāk. Tad kāds cits ir vainīgs pie tā, ka es esmu, kas esmu. Tad kāds cits ir vainīgs pie tā, ka man neveicas. Man veicas? Man teica, lai es katru dienu padomāju par to, kā iet āfrikāņu bērniņiem, cik smagi viņiem, un lai es esmu pateicīga par savu dzīvi. Es padomāju, ilgi domāju, patiesībā, un man bija ļoti žēl, tomēr pateicīgāka es nekļuvu. Tas laikam ir cilvēka dabā, gribēt kaut ko vairāk un tiekties pēc kaut kā augstāka, nevis domāt par tiem, kuriem iet sliktāk. Piedodiet, es nevaru par visiem āfrikānīšiem padomāt. Esmu necilvēcīga savā cilvēcībā. Un es, tikai apjucis lopiņš būdams, esmu nogurusi no tā, ka man kāds stāsta, par ko man jādomā, un par ko man jākļūst. Es negribu domāt un es negribu ne par ko kļūt. Ja jūs tagad domājat, ka es esmu trula, tad truli esat jūs. Vecais indietis Osho teica, ka viedie nedomā, bet tikai dzīvo šajā momentā. Es nezinu, kā jūs, bet es klasīšu Osho. Jo stilīgāk ir klausīties tajā, ko saka indietis, nevis eiropietis. Visi indieši pa ielām staigā krāsainos zīda lakatos un ir apgaroti. Viņiem visiem uz pieres ir sarkanas uzlīmes, caur kurām viņi sazinās ar kosmosu. Nu labi, es nezinu, vai tāda ir tā punkta funkcija, bet nebūtu slikti, ja būtu. Man patiktu, ja man uz pieres būtu punktiņš, caur kuru vajadzīgā mirklī izšaujas neredzams lāzeris, un es varētu sazināties ar kādu gudro, kas man visu pasaka priekšā. Lai es mierīgu varu būt lopiņš, ne par ko nedomāt, dzīvot momentā, baudīt mirkli un par to vēl saukties apgrota, kamēr kāds cits mani vada.
