Cik jocīgs bija mirklis, kad sapratu, ka esmu zaudējusi piederības sajūtu. Piederēju mājām, piederēju skolai, piederēju pilsētai, bet es tik ļoti gribēju tikt atsvabināta, ka sāku izjust piederību vilcienam. Bet vilciens nekad neapstājas. Ogre, nākamā pietura - Jaunogre; Jaunogre, nākamā pietura - Ikšķile; Ikšķile, nākamā pietura - Saulkalne; Saulkalne, nākamā pietura - Salaspils... Un tā es pazudu kaut kur starp nebeidzamiem pieturas punktiem, man sāka reibt galva un es izkāpu ārā. Tagad es sēžu kaut kādā Dolē un nezinu, ko man darīt. Es kaut kur apmaldījos, es kaut kur pazudu, es apjuku, un nu es vairs nezinu, vai pat vilciens mani grib pieņemt. Es pat nezinu, kur meklēt vilcienu, es pat nezinu, kur meklēt sevi, es pat nezinu, vai es esmu. Es nezinu, kur man iet, es nezinu vai es drīkstu, es neesmu pārliecināta, ka tās ir manas kājas, kas mani nes. Būtu man, ietiepīgajai, tagad jāpriecājas, es iepriekš taču teicu, ka gribu būt viena, gribu, lai miers un tukšums mani aprij. Bet kāpēc tad tagad esmu tik sasodīti nelaimīga? Kad es nonācu sākumpunktā, kad pazaudēju taciņu, kā iepriekš to gribēju, es tomēr labāk gribu, lai man ir skaidrs un es piederu.
