Es īsti nemāku peldēt uz muguras, bet man patīk vienkārši gulēt ūdenī. Es jūtos kā pieneņu pūka, kas lidinās izplatījumā. Man nav svara. Pazūd sevis apziņa, manas robežas izplūst, mans ķermenis ir visa ūdenstilpne, es esmu okeāns, gaiss, visa pasaule. Es esmu kopā ar visu, nevis viena, es jūtos iederīga un piederīga, savienota. Beidzot atgriezusies mājās, no kurām jutos atrauta kopš brīža, kad mani nolika savas dienas vadīt uz šīs zemes. Uz, nevis kopā ar.
Dažkārt domāju - kā būtu? Kā būtu ļaut sev nogrimt līdz dibenam, savienoties ar visumu pilnībā, kļūt par trūdvielu, piekļauties? Ļaut sev pazust, izgaist, aiziet, lai paliktu kopā. Iemiesoties nebeidzamajā. Es gribu būt bezgalība. Upurēt savu mazo, niecīgo, nenozīmīgo miesu, lai kļutu par milzīgu visu.
