Nakts vidū elektrovilciena pēdējā vagonā ielidoja netīri balts čemodāns ar mazliet ieplēstu audumu sānos, tam pakaļ - vīrietis noskrandušiem bikšu galiem, bet acīmredzami jaunu mēteli. Ar kreiso roku, no kuras pamatīgi izspiedušās zilganas vēnas, viņš pārstiepa čemodānu pāri visam vagonam un apsēdās durvīm tuvākajā brīvajā solā, tieši aiz muguras neparasti lielai bordo krāsas virsjakā ģērbtai sievietei, un aizmiga gandrīz momentā. Biļeti neviens nepārbaudīja, jo kontrolieris bija pamatīgi aizrāvies, pētot ilustrētā ikmēneša izdevuma "Astrologs" numuru ar glancētu vāku, turklāt katram pamuļķim taču skaidrs, ka nakts vilcienos virskontrole nekāpj, viņi paviesojas tikai pustukšos vilcienos pēc pusdienas laika, kad nekādā ziņā nedraud pārpūle. Kundze bordo krāsas virsjakā elsa, pūta un šņāca cik vien kaitinoši spēja, karstais gaiss no vecā, ar metāla režģi apliktā radiatora pūta vīrietim tieši sejā, vilciens šūpojās un klabēja, mazs puika skaļi raudāja, cerēdams uz kāda tuvumā sēdoša pasažiera konfekti un līdzjūtību, jo viņš, puņķos slīkstošais nabadziņš, trijos naktī pamodināts un bez pavadoņa iesēdināts netīrā vilcienā. Šķiet, vīrieti tas nemaz netraucēja. Ja nu apkārt notiekošas vispār atstāja kādu iespaidu, tad tikai nodrošināja saldāku miegu. Visu vilcienā sēdošo kopīgi pieliktās pūles neko nemainīja, bet atlika baltai lapiņai, kas iepriekš gulēja vīrieša dūrē, nokrist uz zemes ar visklusāko no visiem PAK, un vīrietis uzrāvās kājās, lai pēc tam ar plaši ieplestām acīm mestos pie zemes uzmeklēt zaudēto. Viņam par nelaimi šajā vagonā brauca arī nupat pubertātes vecumu sasniedzis puika ar zaļu cepuri un rūdīta huligāna vēsi izsmējīgo skatienu. Kamēr vīrietis centās izsekot nevienmērīgās vilciena šūpošanās raustītās lapiņas pak un citām skaņām, puisis ar tādu veiklību, ka, pamatīgi nesagatavojoties, viņa roku kustībām nemaz nebūtu iespējams izsekot, pārtvēra lapiņu un iestūma to kabatā. Vīrietis to nemaz nepamanīja, un turpināja rāpeniski meklēt savu papīrīti. Sieviete bordo krāsas virsjakā to gan redzēja, bet nosprieda, ka pateikt nebūs tik jautri kā neteikt, ne jau katru dienu pusmūža vīrietis rāpo cauri vilciena vagonam uz ceļiem. Pēc četrpadsmit gariem gadiem, kurus viņa bija pavadījusi, braucot nakts vilcienā pēc darba diennakts pārtikas veikalā, kur patiesībā no pārtikas nebija atrodams nekas vairāk kā veca siera bulka un grādīgais, viņa jutās nopelnījusi kādu pusmūža vīrieti, kas rāpo cauri vagonam uz ceļiem. Nenoliedzami, loma bija arī tam, ka cilvēka dzīves kritiskos punktus ir patiesi jautri vērot. Ja jūs nosodoši purināt galvu vai skaļi izsaucaties, ka tas ir nežēlīgi, jūs neesat vērojis nevienu cilvēka dzīves kritisko punktu vai arī melojat. Lai cik jestrai, katrai izrādei reiz jābeidzas, un vīrietis atsēdās krēslā. Patiesībā viņš gluži labi atcerējās, kas zīmītē rakstīts, bet atcerēties nav tas pats, kas glabāt sažņaugtu dūrē vai apzināties esam kabatā. Kamēr tāds cirks vagonā, jaunais lapiņas īpašnieks jau bija izkāpis krastā. Zīmīte dega plaukstā, to tik ļoti gribējās izlasīt, taču samirkušais bruģis slīdēja tā, ka tu tik vienu vienīgu mirkli nekoncentrējies un atjēgsies, guļot uz zemes ar galvu izgriezušos par simt astoņdesmit grādiem vai vismaz salauztu roku. Arī apgaismojums nestrādāja par labu iecerei; laternas spuldze ritmiski ieslēdzās un izslēdzās. Viens, divi, trīs, tumsa, viens, divi, trīs, tumsa. Beidzot nonācis līdz grants celiņam, kas slīd tikai tik daudz, lai sasistu celi vai dibenu un ne vairāk, puisis zem vienas no stipri retajām vēl degošajām laternām nolēma atlocīt balto papīrīti, kam piemita gana liela vara, lai pusmūža vīrietim liktu uz ceļiem rāpot cauri visam vilciena vagonam. Ieelpa, skaļa izelpa, un zīmīte tika atvērta. Uz tās - "Nopērc karameļu saldējumu. Mājās būšu rīt. Mīlu un sūtu bučas."

Es īsti nemāku peldēt uz muguras, bet man patīk vienkārši gulēt ūdenī. Es jūtos kā pieneņu pūka, kas lidinās izplatījumā. Man nav svara. Pazūd sevis apziņa, manas robežas izplūst, mans ķermenis ir visa ūdenstilpne, es esmu okeāns, gaiss, visa pasaule. Es esmu kopā ar visu, nevis viena, es jūtos iederīga un piederīga, savienota. Beidzot atgriezusies mājās, no kurām jutos atrauta kopš brīža, kad mani nolika savas dienas vadīt uz šīs zemes. Uz, nevis kopā ar. 

Dažkārt domāju - kā būtu? Kā būtu ļaut sev nogrimt līdz dibenam, savienoties ar visumu pilnībā, kļūt par trūdvielu, piekļauties? Ļaut sev pazust, izgaist, aiziet, lai paliktu kopā. Iemiesoties nebeidzamajā. Es gribu būt bezgalība. Upurēt savu mazo, niecīgo, nenozīmīgo miesu, lai kļutu par milzīgu visu. 

šodien no tramvaja loga redzēju
kaut ko, kas man nekad nav piederējis,
bet ko esmu pazaudējusi;
zem zila debessjuma
zils ševrolets stāvēja pie
zila benzīntanka sienas.
viss bija zils un vienmērīgs
miers
pasaule ir pārāk daudz krāsās krāsota.

lielveikalā atrodas vislielākais
apjukušo cilvēku īpatsvars.
zāles darbiniekiem baltos priekšautos 
ar zilu uzdruku uz krūtīm
viņi jautā, kur atrodas avokado, 
kur piens, kur krējums, 
kur lai rod sirdsmieru,
un dažkārt viņiem atbild, bet
dažkārt uzrunātais ir tikai pirmo dienu darbā.

1.

Virtuve. Basām kājām stāv trausla sieviete. Es jau pirms trīs minūtēm sasveicinājos, bet, atbildi nesagaidījusi, apsēdos.

Virtuve. Basām kājām stāv trausla sieviete, pretī viņai sēž bāls vīrietis sarkaniem matiem. Es viņa priekšā noliku cigarešu paciņu, bet viņš pat nepakustas.

Papīra leļļu namiņš. Gaiss apkārt sastindzis, arī cilvēki mēmi un sastinguši. Aiz loga sarkanās kastaņas lapas griežas uz riņķi, uz riņķi... Griežas, līdz baz spēka padodas pelēkajai zemei un pieplok tai.

Virtuve. Basām kājām stāv trausla sieviete, pretī viņai sēž bāls vīrietis sarkaniem matiem. Viņi abi ir kļavas lapas, kas beigušas deju. Viņi abi ir pieplakuši pie zemes un lēni krāj uz sevis putekļus. Viņi abi ir sastinguši, gaiss ap viņiem ir sastindzis, un abi zaudējuši krāsu. Aiz loga sarkanas kastaņas lapas griežas uz riņķi, uz riņķi...

2.

Ir rīts, un viņš nāk mājās pa putekļainu ceļu. Ir rīts un saule spīd acīs, un ir tāds sausums, ka rīkle kalst, bet ir rīts un viņš beidzot pārrodas mājās.

Ir rīts, viņa sēž pie galda, ar baltu galdautu nosegta, un dzer kafiju. Rīts, un viss ir tā, it kā nekas nebūtu bijis. Saule spīd logā, istaba ir karsta, kā gan var gribēties kafiju? Ir rīts, un viņš ir mājās, bet mājas - tas būtu tik mazsvarīgi, ja viņam nebūtu viņas.

Viņa ir tāda klusa šodien, to viņš padomā un arī pasaka, un iesmejas. Ir dīvaini, ir rīts, viņš ir mājās, viņš ir ar viņu, bet kaut kas gluži nav pareizi, un viņš pats savu balsi dzird kā no attāles un redz sevi kā no malas.

Viņa ir tik nopietna, to viņš padomā un arī pasaka, bet smiekli vairs nenāk. Viņa paskatās viņam acīs, viņā lēkusi saule, viņa ir tā pati, un viņš viņu mīl, bet viņā ir aizsācies jauns rīts.

Ir cits. To viņa pasaka. Ir tik neparasti, ir rīts, saule spīd rūtī, viņš skatās uz savu dzīvi kā no malas. Pagalmā rej suns.

Vai uzliet kafiju, viņa jautā un dodas pie plīts, lai uzliktu uz uguns mazu, dzeltenu, spalgi svelpjošu kanniņu. Gaisā veļas balti tvaika mākoņi, vērpetēm savijas, savijas arvien mazākā strūkliņā, līdz izgaist nebūtībā. Kā viņai šķiet, vai tad uz kafiju kādam vēl nesas prāts? It kā šis būtu parasts rīts, kad saule spīd rūtī, un suns rej, un no krūzītes gaisā vērpjas balti tvaika mākoņi. Viņš atstumj krūzīti malā, viņš redz sevi no malas, kā filmu skatīdamies. Kaut kas viņam galvā, virtuvē jūtams vārdu straumes tuvums.

Ir rīts. Suns rej. Tev jāiet prom, viņš saka, viņš beidzot to pāršpļauj pār lūpu gaidītās vārdu straumes vietā. Ir viņas acīs rīts un asaras, saule spīd logā. 

Klaukšķ papēžu ritmiski sitieni pret zemi, čīkst grīda, sitas skapja durvis, neviens nerunā, bet visi var dzirdēt viņas asaras. Raudāšana šeit ir lieka, viņš gribēja teikt, bet apstājās pus teikumā, jo sajuta uz lūpām ko sāļu. 

Klaušķ papēžu ritmiski sitieni pret zemi, durvis aiztaisās. Viņš sēž pie galda, ar baltu galdautu nosegta, tāds nemiers. Viņš redz savu dzīvi kā kino, viņas nav kadrā, un izskatās pēc tāda gandrīz vai grandioza un skumja filmas nobeiguma. 

Dziļš klusums. 

Dīvaini, bet pat suns vairs nerej. 

3.

Ir nakts, un viņš sēž pie galda, ar baltu galdautu nosegta, un dzer aukstu kafiju.