Nakts vidū elektrovilciena pēdējā vagonā ielidoja netīri balts čemodāns ar mazliet ieplēstu audumu sānos, tam pakaļ - vīrietis noskrandušiem bikšu galiem, bet acīmredzami jaunu mēteli. Ar kreiso roku, no kuras pamatīgi izspiedušās zilganas vēnas, viņš pārstiepa čemodānu pāri visam vagonam un apsēdās durvīm tuvākajā brīvajā solā, tieši aiz muguras neparasti lielai bordo krāsas virsjakā ģērbtai sievietei, un aizmiga gandrīz momentā. Biļeti neviens nepārbaudīja, jo kontrolieris bija pamatīgi aizrāvies, pētot ilustrētā ikmēneša izdevuma "Astrologs" numuru ar glancētu vāku, turklāt katram pamuļķim taču skaidrs, ka nakts vilcienos virskontrole nekāpj, viņi paviesojas tikai pustukšos vilcienos pēc pusdienas laika, kad nekādā ziņā nedraud pārpūle. Kundze bordo krāsas virsjakā elsa, pūta un šņāca cik vien kaitinoši spēja, karstais gaiss no vecā, ar metāla režģi apliktā radiatora pūta vīrietim tieši sejā, vilciens šūpojās un klabēja, mazs puika skaļi raudāja, cerēdams uz kāda tuvumā sēdoša pasažiera konfekti un līdzjūtību, jo viņš, puņķos slīkstošais nabadziņš, trijos naktī pamodināts un bez pavadoņa iesēdināts netīrā vilcienā. Šķiet, vīrieti tas nemaz netraucēja. Ja nu apkārt notiekošas vispār atstāja kādu iespaidu, tad tikai nodrošināja saldāku miegu. Visu vilcienā sēdošo kopīgi pieliktās pūles neko nemainīja, bet atlika baltai lapiņai, kas iepriekš gulēja vīrieša dūrē, nokrist uz zemes ar visklusāko no visiem PAK, un vīrietis uzrāvās kājās, lai pēc tam ar plaši ieplestām acīm mestos pie zemes uzmeklēt zaudēto. Viņam par nelaimi šajā vagonā brauca arī nupat pubertātes vecumu sasniedzis puika ar zaļu cepuri un rūdīta huligāna vēsi izsmējīgo skatienu. Kamēr vīrietis centās izsekot nevienmērīgās vilciena šūpošanās raustītās lapiņas pak un citām skaņām, puisis ar tādu veiklību, ka, pamatīgi nesagatavojoties, viņa roku kustībām nemaz nebūtu iespējams izsekot, pārtvēra lapiņu un iestūma to kabatā. Vīrietis to nemaz nepamanīja, un turpināja rāpeniski meklēt savu papīrīti. Sieviete bordo krāsas virsjakā to gan redzēja, bet nosprieda, ka pateikt nebūs tik jautri kā neteikt, ne jau katru dienu pusmūža vīrietis rāpo cauri vilciena vagonam uz ceļiem. Pēc četrpadsmit gariem gadiem, kurus viņa bija pavadījusi, braucot nakts vilcienā pēc darba diennakts pārtikas veikalā, kur patiesībā no pārtikas nebija atrodams nekas vairāk kā veca siera bulka un grādīgais, viņa jutās nopelnījusi kādu pusmūža vīrieti, kas rāpo cauri vagonam uz ceļiem. Nenoliedzami, loma bija arī tam, ka cilvēka dzīves kritiskos punktus ir patiesi jautri vērot. Ja jūs nosodoši purināt galvu vai skaļi izsaucaties, ka tas ir nežēlīgi, jūs neesat vērojis nevienu cilvēka dzīves kritisko punktu vai arī melojat. Lai cik jestrai, katrai izrādei reiz jābeidzas, un vīrietis atsēdās krēslā. Patiesībā viņš gluži labi atcerējās, kas zīmītē rakstīts, bet atcerēties nav tas pats, kas glabāt sažņaugtu dūrē vai apzināties esam kabatā. Kamēr tāds cirks vagonā, jaunais lapiņas īpašnieks jau bija izkāpis krastā. Zīmīte dega plaukstā, to tik ļoti gribējās izlasīt, taču samirkušais bruģis slīdēja tā, ka tu tik vienu vienīgu mirkli nekoncentrējies un atjēgsies, guļot uz zemes ar galvu izgriezušos par simt astoņdesmit grādiem vai vismaz salauztu roku. Arī apgaismojums nestrādāja par labu iecerei; laternas spuldze ritmiski ieslēdzās un izslēdzās. Viens, divi, trīs, tumsa, viens, divi, trīs, tumsa. Beidzot nonācis līdz grants celiņam, kas slīd tikai tik daudz, lai sasistu celi vai dibenu un ne vairāk, puisis zem vienas no stipri retajām vēl degošajām laternām nolēma atlocīt balto papīrīti, kam piemita gana liela vara, lai pusmūža vīrietim liktu uz ceļiem rāpot cauri visam vilciena vagonam. Ieelpa, skaļa izelpa, un zīmīte tika atvērta. Uz tās - "Nopērc karameļu saldējumu. Mājās būšu rīt. Mīlu un sūtu bučas."