Mēs esam nezināmu vēju nestas zāģu skaidas un dažkārt šķiet, ka savā ceļa kursā es nevaru mainīt itin neko, un neko no pa ceļam redzētā patūrēt arī nevaru. Varu aplipt tikai ar putekļiem, smiltīm un pieneņu pūkām. Tie, kuriem labs ceļavējs, vienmēr saredz sevi kā izcilus kuģotājus un savas dzīves pilotus, bet man šķiet, ka mēs esam tikai skaidas, un mūs visus vējš pūš savā virzienā. Saka, ka mēs kontrolējam visu, bet man šķiet, ka mūs kontrolē vējš, un tad, kad es sagribēšu, lai mūs abus pūš vienā virzienā, tevi aizpūtīs projām, un man saka, ka tā jau notiek, tāda ir dzīve, un tā mēs iegūstam mācības, bet man šķiet, ka kaut kādas gudrības, uzdrukātas uz papīra, lielā ātrumā sviež uz mana vējstikla, bet neviena no tām nav īsti derīga. Man šķiet, ka viss notiek pārāk ātri. Man šķiet, ka es esmu sīka vienība, sīks kukainis, ka es esmu nekas. Man agrāk šķita, ka es esmu īpaša, bet, jo tālāk lidoju, jo vairāk tādus pašas zāģu skaidas redzu. Un tik daudzi vēljoprojām domā, ka ir tik īpaši, ka ir tādi biznesmeņi, tādi mākslinieki, gudrinieki un svētie, bet patiesībā mūs nozāģēja no vienas pagales.

Mēs piedzimstam un lidojam, un tas, kurš aplipis ar vairāk pūkām, domā, ka ir bagātāks par mani, bet paskaties apkārt - mūs abus rauj viens vējš, mēs abi nomirsim kā skaidas, un mēs nekad nebūsim ziedi, mēs varam tikai pārnēsāt putekšņus un, labvēlīgāka  vēja rezultātā, tie var nokrist pareizā vietā. Un tas arī viss.