Spriedelēju

Man atkal esot jādara tas, kas jādara. Pienākums saucot. Kapēc? Kapēc man kaut pirkstiņš jākustina? Uz šīs planētas dzīvo 7 miljardi cilvēku. Lai arī ko es izdomātu darīt, mans ieguldījums ir ļoti viegli aizvietojams. Es esmu aizvietojama. Es tepat uz vietas varētu nomirt, un no 7 miljardiem būtu jāatņem viens, bet tajā pašā laikā veseli 3 nāktu klāt. Te, kur es dzīvoju, kāds paraudātu, divi cilvēki to nevarētu pārdzīvot, bet arī viņi sabiedrības acīs ir aizvietojami, ja kļūst nelietojami. Viņus aizvietos jauna, maza dzīvībiņa, jo kas gan ir nāve pret dzīvību? 

Es nesūdzos. Varbūt apskaidrība par to, ka tu neesi vajadzīgs, kāda ego varētu smagi iedragāt, bet priekš manis šī apziņa, kā izrādās, strādā kā mierinājums. Pēkšņi tāda sajūta, it kā man milzu nasta nocelta no pleciem. Es nenesu nekādu atbildību ne pret vienu. Neviens nenes nekādu atbildību pret mani. Nevienam nav pienākums mani paciest vai izklaidēt. Jo es esmu nekas. Es esmu nenozīmīga, nesvarīga, sīka vienība, un mēs visi esam vienoti savā niecīgumā.

Ar telefona zvaniem

Es savu vientulību un sāpes izzvanu ar telefona zvaniem. Es savu tukšumu sasmeļu piezvanot. Pat tad, ja neceļ klausuli, pat tad, ja man nedod atbildes. 

Citi savu sāpi atstāj pudelē, citi izdala vēl citiem. Un tā ar sāpēm pildās pasaule. Es piepildu klausules, tu pudeles, viņa sāpina citus. Vai sāpju man paliek mazāk? Nē. Ar augošo saražoto pudeļu skaitu, aug augumā arī sāpas, ar kurām tās peipildīt, aug augumā sirdsapziņas pārmetumi, aug bailes un nedrošība. Tā mēs nevienu pažobeli neatstājam tukšu, katru spilvenu pieraudam. Pasaule ir milzīga sāpju lode. Pasaule ir balstīta uz sāpēm. Tagad es ar katru savu teikumu pieraudu lapu arvien pilnāku. Lapas beidzās - es varu nopirkt jaunas. 

Dzimst mazi cilvēciņi, kas nepazīst ne sāpju, ne nodevības, kas mīl visus kā vienu, ar visiem draudzējas un katram uz vaiga atstāj bučiņas. Patiesu prieku mēs pasaulē vairojam tikai pirms mēs pazīstam ciešanas. Un tā - līdz pirmajām sāpēm, kad māte uzkliedza, kad tēvs tevi aizmirsa un aizgāja, tu pamazām turpini cilvēces iesākto un pieraudi savu rotaļu lācīti.

Tā es staigāju pa pasauli un slīkstu savās un vēl svešās sāpēs, kas izliktas kā uz paplātes. Šodien es raudu par sevi un par meiteni, kas kafejnīcā, kopā ar melleņu pīrāgu, aprija savas sāpes, šodien es raudu par puisi, kas piepildīja pasauli ar sāpīgu klusumu.

Šodien

Šodiena ir staipīgs vārds. Šodien ir šodiena, pēc šodienas būs vēl viena, kur gan man jāsteidzas? Aug pelēki koki bez lapām rindiņā, stāv šodienas viena aiz otras bez mērķa un cerības. Manas šodienas beigsies. Bet kur bēda? Tas nekas, ka šodien pasauli neglābšu, tas nekas, ka šodien neaiziešu uz veikalu pēc piena pakas. 

Es neiebilstu pret to, ka manas šodienas tā arī aizies un pazudīs. Es šodien sēžu uz dīvāna. Tas nekas, ka šodienu nepiepildu ar saturu. 

Laiks iet, bet es to nejūtu. Laiks iet, es vienmēr esmu šodien. Apkārtne kustas, atmiņām ir pagātne, domām ir nākotne, man ir mana šodiena. "Aizej pēc piena. Rīt brokastīm nebūs." Es nezinu. Šodien piens ir, bet rītdiena nekad nepienāks.