Ar telefona zvaniem

Es savu vientulību un sāpes izzvanu ar telefona zvaniem. Es savu tukšumu sasmeļu piezvanot. Pat tad, ja neceļ klausuli, pat tad, ja man nedod atbildes. 

Citi savu sāpi atstāj pudelē, citi izdala vēl citiem. Un tā ar sāpēm pildās pasaule. Es piepildu klausules, tu pudeles, viņa sāpina citus. Vai sāpju man paliek mazāk? Nē. Ar augošo saražoto pudeļu skaitu, aug augumā arī sāpas, ar kurām tās peipildīt, aug augumā sirdsapziņas pārmetumi, aug bailes un nedrošība. Tā mēs nevienu pažobeli neatstājam tukšu, katru spilvenu pieraudam. Pasaule ir milzīga sāpju lode. Pasaule ir balstīta uz sāpēm. Tagad es ar katru savu teikumu pieraudu lapu arvien pilnāku. Lapas beidzās - es varu nopirkt jaunas. 

Dzimst mazi cilvēciņi, kas nepazīst ne sāpju, ne nodevības, kas mīl visus kā vienu, ar visiem draudzējas un katram uz vaiga atstāj bučiņas. Patiesu prieku mēs pasaulē vairojam tikai pirms mēs pazīstam ciešanas. Un tā - līdz pirmajām sāpēm, kad māte uzkliedza, kad tēvs tevi aizmirsa un aizgāja, tu pamazām turpini cilvēces iesākto un pieraudi savu rotaļu lācīti.

Tā es staigāju pa pasauli un slīkstu savās un vēl svešās sāpēs, kas izliktas kā uz paplātes. Šodien es raudu par sevi un par meiteni, kas kafejnīcā, kopā ar melleņu pīrāgu, aprija savas sāpes, šodien es raudu par puisi, kas piepildīja pasauli ar sāpīgu klusumu.