1.

Virtuve. Basām kājām stāv trausla sieviete. Es jau pirms trīs minūtēm sasveicinājos, bet, atbildi nesagaidījusi, apsēdos.

Virtuve. Basām kājām stāv trausla sieviete, pretī viņai sēž bāls vīrietis sarkaniem matiem. Es viņa priekšā noliku cigarešu paciņu, bet viņš pat nepakustas.

Papīra leļļu namiņš. Gaiss apkārt sastindzis, arī cilvēki mēmi un sastinguši. Aiz loga sarkanās kastaņas lapas griežas uz riņķi, uz riņķi... Griežas, līdz baz spēka padodas pelēkajai zemei un pieplok tai.

Virtuve. Basām kājām stāv trausla sieviete, pretī viņai sēž bāls vīrietis sarkaniem matiem. Viņi abi ir kļavas lapas, kas beigušas deju. Viņi abi ir pieplakuši pie zemes un lēni krāj uz sevis putekļus. Viņi abi ir sastinguši, gaiss ap viņiem ir sastindzis, un abi zaudējuši krāsu. Aiz loga sarkanas kastaņas lapas griežas uz riņķi, uz riņķi...

2.

Ir rīts, un viņš nāk mājās pa putekļainu ceļu. Ir rīts un saule spīd acīs, un ir tāds sausums, ka rīkle kalst, bet ir rīts un viņš beidzot pārrodas mājās.

Ir rīts, viņa sēž pie galda, ar baltu galdautu nosegta, un dzer kafiju. Rīts, un viss ir tā, it kā nekas nebūtu bijis. Saule spīd logā, istaba ir karsta, kā gan var gribēties kafiju? Ir rīts, un viņš ir mājās, bet mājas - tas būtu tik mazsvarīgi, ja viņam nebūtu viņas.

Viņa ir tāda klusa šodien, to viņš padomā un arī pasaka, un iesmejas. Ir dīvaini, ir rīts, viņš ir mājās, viņš ir ar viņu, bet kaut kas gluži nav pareizi, un viņš pats savu balsi dzird kā no attāles un redz sevi kā no malas.

Viņa ir tik nopietna, to viņš padomā un arī pasaka, bet smiekli vairs nenāk. Viņa paskatās viņam acīs, viņā lēkusi saule, viņa ir tā pati, un viņš viņu mīl, bet viņā ir aizsācies jauns rīts.

Ir cits. To viņa pasaka. Ir tik neparasti, ir rīts, saule spīd rūtī, viņš skatās uz savu dzīvi kā no malas. Pagalmā rej suns.

Vai uzliet kafiju, viņa jautā un dodas pie plīts, lai uzliktu uz uguns mazu, dzeltenu, spalgi svelpjošu kanniņu. Gaisā veļas balti tvaika mākoņi, vērpetēm savijas, savijas arvien mazākā strūkliņā, līdz izgaist nebūtībā. Kā viņai šķiet, vai tad uz kafiju kādam vēl nesas prāts? It kā šis būtu parasts rīts, kad saule spīd rūtī, un suns rej, un no krūzītes gaisā vērpjas balti tvaika mākoņi. Viņš atstumj krūzīti malā, viņš redz sevi no malas, kā filmu skatīdamies. Kaut kas viņam galvā, virtuvē jūtams vārdu straumes tuvums.

Ir rīts. Suns rej. Tev jāiet prom, viņš saka, viņš beidzot to pāršpļauj pār lūpu gaidītās vārdu straumes vietā. Ir viņas acīs rīts un asaras, saule spīd logā. 

Klaukšķ papēžu ritmiski sitieni pret zemi, čīkst grīda, sitas skapja durvis, neviens nerunā, bet visi var dzirdēt viņas asaras. Raudāšana šeit ir lieka, viņš gribēja teikt, bet apstājās pus teikumā, jo sajuta uz lūpām ko sāļu. 

Klaušķ papēžu ritmiski sitieni pret zemi, durvis aiztaisās. Viņš sēž pie galda, ar baltu galdautu nosegta, tāds nemiers. Viņš redz savu dzīvi kā kino, viņas nav kadrā, un izskatās pēc tāda gandrīz vai grandioza un skumja filmas nobeiguma. 

Dziļš klusums. 

Dīvaini, bet pat suns vairs nerej. 

3.

Ir nakts, un viņš sēž pie galda, ar baltu galdautu nosegta, un dzer aukstu kafiju.