Apziņas plūsma 2.

Koki ar galotnēm debesis stutē un ar saknēm notur zemi savā vietā. Kā tas iespējams, ka debesis ir gan baltas, gan zilas, gan rozā, gan sarkanas, gan dzeltenas, gan violetas, gan zaļganas? Neatbildiet. Es negribu zināt izskaidrojumu, kuru dod fizikas likumi. Man nepatīk tik neparastas lietas izskaidrot tik racionāli. Es gribu būt stulba un par visu brīnīties. Man pietrūkst brīnumu. Tagad modē ir garīgums, katrā grāmatnīcā stāv miljons grāmatu par to, kā mīlēt sevi, par to, kā priecāties par pasauli un par ikdienu, katrs sociālā portāla profils ir piebāzts ar klišejām un atziņām. Izlasīju vairākas, šobrīd pieminēšu vienu, kuras doma ir apmēram šāda - skaties uz pasauli ar bērna acīm, saredzi brīnumu visur. Kā? Kā? Kā? Kaut kur starp skolas solu un "Ilustrēto Zinātni" pazuda mans brīnums. Un atpakaļ vairs nenāk. Tagad es vairs negribu skolu, es negribu neko zināt, es gribu mieru un atpūsties. Es esmu tapusi gudrāka, un tas viss, lai saprastu, ka es gribu atkal bērnišķīgi brīnīties. Cik muļķīgi. Cik mēs, cilvēki, visu darām muļķīgi un ačgārni. Un cik daudz mēs viens no otra pieprasām. Visiem puišiem jābūt muskuļotiem, vīrišķīgiem un jādra vīriešu darbi - jāskalda malku, ar asu žileti jādzen garu, brūnu bārdu un jābūt intelektuāliem matemātiķiem, kas brīvdienās spēlē šahu un kūpina brūnu cigāru. Vēl viņiem jābūt bez-robežām iecietīgiem pret savu sievieti, kas ir uz mata tāda kā Merilina Monro - jūtīga, vāja, nevarīga, aizsargājama, mirdzoša, neaizvietojama būtne ar lielām krūtīm, blondiem matiem un mirdzošām acīm. Es centos, ticiet man, bet no manis nekāda Merilina Monro nesanāca. Es arī gribu būt lieliska un neaizvietojama, bet esmu piedzimusi jocīga un tikai pa pusei pieskaitāma. No pašas Merilinas Monro nekāda Merilina Monro nesanāca. Jeb sanāca, līdz viņa saprata, cik viņa ir nelaimīga un nolēma norīt veselu burku recepšu medikamentu. Un viņa kalpo kā paraugs visām sievietēm. Smaga nopūta. Un mēs arī paši no sevis tik daudz pieprasām. Es gribu būt radoša, ģeniāla, fenomenāla, sensacionāla, revolucionāra, bet es negribu neko darīt. Kā to lai apvieno? Es jums saku, tie čaklie cilvēki televizora ekrānā ar milzu sasniegumiem, spīdīgām mašīnām un milzu mājām - viņi visi ir plastmasas un viltoti. Nesakiet, ka to var panākt ar smagu darbu. Jūs melojat. Es negribu dzirdēt, es gribu, lai manam slinkumam ir vienkāršs attaisnojums - tāds, ka nekas nav jādara, jo nekas nav iespējams. Kur es paliku? Pie tām prasībām. Jā, es pat savai apziņai neprotu ļaut tā brīvi un vienkārši plūst. Es pieprasu savai apziņai, lai viņa pludina mani tuvāk ģeniālajam, bet mana apziņa negrib un viņai nesanāk. Un viņai ir tiesības. Es esmu tik ļoti pieradusi visu apdomāt, ka es neprotu un nemāku pieļaut neko, kas neprasa manu iejaukšanos.